Pamazām apliecām upes līkumu un tad apmēram trīssimt jardu priekšā pretējā krastā pamanījām baltu sēkli sīki robotām malām. Večuks, to ieraudzījis, atvieglots nogrudzināja un sāka airēt možāk.
— Esam jau gandrīz galā, — es priecīgi sacīju, — un nesastapām neviena hipo.
Nebiju lo vel lāgā izteicis, kad pēkšņi kād$ klints bluķis, kuram peldejam garam apmēram piecpadsmit pēdu attālumā, iznira no ūdens, paraudzījās uz mums ar izbrīna pilnām, izvalbītām acīm un izšļāca divas slaidas ūdens šaltis kā mazs valītis.
Par laimi, mūsu drosmīgā komanda pārvarēja vēlēšanos visi barā lēkt ārā no laivas un peldus traukties uz krastu. Vecais laivinieks svelpjoši ievilka elpu un iegrūda airus tik dziļi ūdenī, ka laiva apstājās, sakuldama putas. Tad mēs klusi sēdējām un blenzām uz hipo, un hipo tupēja un blenza uz mums. Viņš šķita vēl vairak pārsteigts nekā mēs. Izblīdušais pelēksārtais purns peldēja ūdens virsū kā ķermenim atšķelta galva spiritistu seansā. Platās acis pētīja mūs ar maza bērna nevainīgo skatienu. Ausis kustējās šurp un turp, it kā mādamas mums. Hipo smagi nopūtās un pavirzījās mazliet tuvāk, vēl joprojām raudzīdamies uz mums ar plaši ieplestajām, nevainīgajām acīm. Piepeši Ogastins tik spalgi iesvilpās, ka mēs visi salēcāmies, bezmaz apgāzdami laivu. Klusi, bet nikni viņu apsaucām, turpretim hipopotams turpināja mūs vērot tikpat nesatricināmā mierā.