Nav ko baidīties, — Ogastins skaļi ierunājās, — tā ir mātīte.
Viņš izrāva vecajam no rokām airi, kuru tas gan negribēja dot, un sāka ar aira galu sist pa ūdeni tā, ka uzlēca augstas šļakatas. Hipo plaši pavēra muti, atklādams tādus zobus, kādus katram gan būtu vērts redzēt pašam savām acīm. Tad pēkšņi, turklāt, šķiet, bez kādas fiziskas piepūles, lielā galva nozuda zem ūdens. Kādu brīdi visi bijām pārliecināti, ka zvērs papeldējis tieši zem mums, bet tad galva atkal iznira, šoreiz — mums par lielu atvieglojumu — apmēram divdesmit jardus tālāk. Hipo vēlreiz izšļāca divas ūdens strūklas, itin laipni pakustināja ausis un iegrima atpakaļ, lai pēc dažiem mirkļiem iznirtu vēl tālāk. Večuks atkal nokrekšķējās un atņēma Ogastinam airi.
Ogastin, kāpēc tu darīji tādas muļķības? — es vaicāju, cenzdamies savai balsij piešķirt stingru un bargu izteiksmi.
Ser, tas ipopo nebija vīrietis … tas mātīte, —
Ogastins paskaidroja, aizvainots par manu neuzticēšanos viņam.
Kā tu to zināji?
Masa, es pazīt visus ipopo šajā upē, — viņš teica. — Sitais — mātīte. Ipopo vīrietis mūs aprīt uzreiz. Šī mātīte nav tik nikna kā viņas vīrs.