Lai dzīvo vājais dzimums! — es uzbildu Bobam, kamēr večuks, pēkšņi kļuvis drudžaini aktīvs, tik ātri pāršāvās ar laivu šķērsām pāri upei, ka kanoe ņirkstē- dama atdūrās pret sēkļa oļiem. Mēs izcēlām krastā savu mantību, pieteicām vecajam, lai mūs pagaida, un posāmies uz pitona alu.
Taka sākumā veda cauri veciem iezemiešu tīrumiem, kur bija nogāzti un, krustu šķērsu sakrituši, trūdēja milzu koki. Starp to stumbriem kādreiz bija audzēta un novākta manioka, bet pēc tam zeme pamesta atmatā, un tagad līdums blīvi apaudzis ar pamežu — ērkšķu krūmiem un dažādiem staipekņiem. Šādos pamestos plēsumos allaž ir daudz dzīvas radības, arī tagad, kad mēs lauzāmies cauri tīteņaugu un krūmu biezoknim, putnu te bija baru bariem. Gaisā laidelējās skaistie, mazie mušķērāji kā zilpelēki traipiņi leknajā zaļumā; staipekņiem apvīto koku stumbru krēslībā, sienāžus ķerstīdami, rosīgi lēkāja mazi putneļi, kas ļoti atgādināja mūsu sarkanrīklītes; koši raiba vārna pacēlās spārnos un smagnēji aizlidoja, brīdinoši ķērkdama; rožainiem ziediem klātu ērkšķu krūmu biezoknī, kurā sanēja lielas, zilas bites, mūs sagaidīja strazds ar veselām skaistu treļļu kaskādēm. Labu brīdi taka veda pa šo miklo, piekarsušo pamežu, kas sniedzās mums līdz jostas vietai, tad tas pēkšņi izbeidzās un taciņa izvijās zeltainā savannā, kura virmoja karstajā gaisā.