Lai arī cik jaukas šādas savannas izskatās, iešana pa tām ir gaužām grūta. Zāle bija asa un dzelkšņaina un auga kumšķiem, lai kā lamatās notvertu neuzmanīgu gājēju. Tur, kur saules stari krita uz pelēkiem klinšu bluķiem, to neskaitāmiem vizlas graudiņiem izraibinātā virsma neganti žilbināja acis. Saule karsēja mūsu muguras, un tās atspīdums, ko reflektēja akmeņu vizuļojošā virsma, dedzināja seju ar pārkurinātas krāsns svelmi. Sviedriem noplūduši, bridām pa saules sakaitēto āri.
Ceru, ka tam sasodītajam rāpulim būs pieticis sajēgas ielīst alā kādā ēnainākā vietā, — es sacīju Bobam. — Uz šīm klintīm taču var cept olas.
Ogastins, kurš enerģiski soļoja mums pa priekšu un kura gaiši sarkanais sarongs sviedru miklumā bija pārvērties tumša vīna krāsā, pagriezās atpakaļ un, pār visu sviedriem aplāsojušo seju ņirgdams, līdzjūtīgi apvaicājās:
Masa — karsti?
Briesmīgi karsti, — es atteicu. — Vai iīdz tai vietai vēl tālu?
Nē, ser, — viņš atbildēja, rādīdams uz priekšu, — tepat ir… Vai masa neredzēt to vīru, ko es atstāju par sargu?
Sekoju viņa pirksta norādītajam virzienam un tālumā ieraudzīju laukumu, kur senlaikus kāds vulkāna izvirdums bija sagūzmējis klintis kā nekārtīgā kaudzē samestas gultas drānas un pa diagonāli pāri savannai izveidojusies miniatūra klinšu grēda. Tās virsotnē ieraudzīju saulē pacietīgi sēžam divus medniekus. Pamanījuši mūs, viņi piecēlās un sveicienam māja mums ar draudīga izskata šķēpiem.