Vai šī ir alā? — uztraucies uzsauca Ogastins.
Alā, alā,— viņi atkliedza.
Kad mēs sasniedzām mazās grēdiņas pakāji, es uzreiz sapratu, kādēļ pitons izraudzījies sev tieši šīs aizsardzības pozīcijas. Klints virspuse bija saskaldīta daudzās savstarpēji savienotās seklās alās, ko vējš un ūdens bija nogludinājis, un tās visas lēzeni tiecās augšup, tā ka iemītniekiem nedraudēja briesmas lietus periodā noslīkt. Ikvienas alas ieeja bija pēdas astoņas plata un apmēram trīs pēdas augsta, pietiekami liela čūskai, bet par mazu, lai pa to varētu brīvi kustēties citi dzīvnieki. Mednieki ar gudru ziņu bija aizdedzinājuši zāli alas apkaimē, gribēdami rāpuli izsvēpēt. Taču čūsku tas nebija uztraucis, toties mums tagad vajadzēja līdz potītēm brist pa biezu ogļu un putekļainu pelnu kārtu.
Mēs abi ar Bobu nometāmies uz vēdera un plecu pie pleca līdām iekšā alā, lai uzzinātu pitona atrašanās vietu un izplānotu operāciju. Drīz vien konstatējām, ka jau trīs četras pēdas no ieejas ala kļūst šaurāka, tā ka uz priekšu varēja tikt tikai viens cilvēks, pavisam pie- plakdams pie zemes. Pēc žilbinošās saules gaismas ārpusē ala šķita divtik tumša, un mēs neko nevarējām saskatīt.