Vienīgais norādījums, ka čūska patiesi atrodas alā, bija skaļi, nikni šņācieni, kas atskanēja, tikko mēs pakustējāmies. Mēs pilnā balsī saucām, lai padod ka­batas bateriju, un, kad tā bija izsaiņota un mums pa­sniegta, palaidām gaismas strēli šaurajā ejā.

Astoņas pēdas tālāk eja izbeidzās ar apaļu iedobumu klintī, un tajā saritinājies gulēja pitons, spuldzītes gaismā zvīļodams kā nospodrināts. Tas bija aptuveni piecpadsmit pēdu garš, cik no acu uzmetiena varēja spriest, un tik resns, ka Gargantuā nebija velti to sa­līdzinājis ar savu milža gurnu. Turklāt rāpulis bija ļoti sliktā omā. Jo ilgāk spīdinājām tam virsū gaismu, jo intensīvāki un spalgaki kļuva šņācieni, līdz beidzot tie pārgāja negantā spiegšanā. Izlidām atpakaļ saules gaismā un apsēdāmies, ādas krāsa mums abiem bija gandrīz tāda pati kā medniekiem, jo tumšie pelni bija biezā kārtā pielipuši pie mūsu sasvīdušās miesas.

Tam zvēram jāapmet ap kaklu cilpa, un tad vilk- sim cik spēka, kamēr dabūsim to laukā, — Bobs iemi­nējās.

Jā, bet cilpa ir jādabū tam ap kaklu. Man nebūtu nekāda prieka iestrēgt šajā ejā, ja pitonam ienāktu prātā uzbrukt. Tur nav kur apgriezties, un neviens arī neva­rēs steigties palīgā, ja sāktos divkauja.

Tiesa gan, — Bobs piekrita.

Ir tikai viena iespēja, — es teicu, — Ogastin, aiz­teci aši, aši un nocērt man dakšotu zaru … labi lielu … saprati?