Jā, ser, — Ogastins atbildēja un, vicinādams mā­cēti ar plato asmeni, devās uz mežmalu, kas atradās apmēram trīssimt jardu atstatu.

Iegaumē, — es brīdināju Bobu, — ja mums izdo-, sies to izvilkt ārā, mēs nevaram paļauties uz mednie­kiem. Kamerūnā visi pārliecināti, ka pitoni ir indīgās čūskas; viņi par nāvējošu uzskata ne tikai pitona ko­dienu, bet domā, ka pitons var noindēt cilvēku arī ar piešiem, kas atrodoties tam zem astes. Tādēļ, ja sagūs­tīsim čūsku, mēs nevaram satvert to aiz galvas un gai­dīt, ka viņi ķersies pie astes. Tev vajadzēs satvert vienu galu, kamēr es turēšu otru, un mēs varam vienīgi cerēt, ka viņi nebaidīsies pieturēt čūsku pie vidus daļas.

Lieliskas izredzes, — noteica Bobs, domīgi vilk­dams gaisu caur zobiem.

Pa to laiku atgriezās Ogastins ar garu nūju, kurai galā bija žāklis. Pie žākļa es piestiprināju cilpā smalku auklu, kas, pec tirgotāja apgalvojuma, spējot izturēt trīs­simt mārciņu smagumu. Tad atritināju apmēram piec­desmit pēdu garu auklas gabalu un atlikušo kamolu iedevu Ogastinam.

Es tagad līdīšu alā un mēģināšu apmest cilpu čūskai ap kaklu, skaidrs? Ja man izdosies, es uzkliegšu, un tad visiem medniekiem kopā tā jāvelk, saprati?

Sapratu, ser.

Kad būs jāvelk, — es sacīju, piesardzīgi nolaiz­damies uz vēdera pelnu klājienā, — dieva dēļ, neļauj viņiem raut pārāk spēcīgi… es negribu, lai tā negant­niece uzveļas man virsū.