Lēnām līdu pa eju uz priekšu, turēdams nūju ar auklu rokā, bet bateriju — zobos. Pitons joprojām šņāca tikpat nikni. Nu vajadzēja lūkot nūju izbīdīt uz priekšu tā, lai cilpu varētu dabūt pāri čūskas galvai. Tas man šķita neiespējami, kamēr baterija jātur zobos, jo pat pie mazākās kustības gaismas strēle aizmaldījās visur, tikai ne tur, kur vajag. Izņēmu bateriju no mutes, noliku uz klints tā, lai gaisma apspīdētu čūsku, un ārkārtīgi uzmanīgi virzīju nūju uz rāpuļa pusi. Pitons, protams, bija saritinājies blīvā kamolā, galvu nolicis pašā kamola vidū. Kad biju nūju dabūjis izejas pozīcijā, man
vajadzēja panākt, lai čūska pace] galvu. Vienīgā iespēja to izdarīt bija sāpīgi bakstīt rāpuli ar nūjas galu.
Pēc pirmā pieskāriena mirdzošie līkumi šķita aiz niknuma pietūkstam un alā atbalsojās tik spalgs un sirdīgs šņāciens, ka man bezmaz nūja izkrita no rokas. Satvēris to stingrāk sasvīdušajā plaukstā, es pabakstīju atkal un atkal izdzirdu spalgu šņācienu. Piecas reizes man vajadzēja čūskai piebakstīt, lai beidzot gūtu panākumus. Pitona galva pēkšņi izslējās virs gredzenu ritu]a un pašāvās pretī nūjas galam, atvērtā mute spuldzes gaismā sārti ielāsmojās.