Taču kustība bija tik spēja, ka es nepaguvu uzmest cilpu. Čūska pašāva galvu uz priekšu trīs reizes, bet visi mani mēģinājumi uzmest cilpu beidzās neveiksmīgi. Visļaunākais bija tas, ka es atrados par tālu; visā garumā izstieptā roka kopā ar nūjas svaru padarīja manas kustības gaužām neveiklas. Beidzot, samircis sviedros gluži slapjš, izlīdu saules gaismā papūtināt sāpošo roku.

Tas neder, — sacīju Bobam. — Čūska galvu pa­slēpusi rituļa līkumos un tikai lāgiem to pašauj uz priekšu . . . nav nekādas iespējas uzmest cilpu.

Ļauj man arī pamēģināt, — Bobs dedzīgi teica.

Viņš paķēra nūju un ielīda alā. Pagāja labs brīdis,

un mēs redzējām vienīgi viņa lielās kājas, kas spirinā­jās, meklēdamas atbalstu alas ieejā. Tad parādījās arī viņš pats, neganti lādēdamies.

Nav nekādas jēgas, — Bobs sacīja. — Ta mes nekad netiksim tai klāt.

Ja mednieki mums dabūtu kūju ar līku galu, tādu, kādas mēdz lietot aitu gani, vai tu domā, ka varētu ar to aizķert vienu gredzenu un izvilkt čūsku ārā? — es vaicāju.

Šķiet, ka varētu, — Bobs teica. — Vismaz es va­rētu to piespiest atritināties, lai mēs tiktu tuvāk pie galvas.

Tā nu Ogastins tika vēlreiz sūtīts uz mežu, kad bijām viņam īsi izskaidrojuši, kāda kūja mums vajadzīga, un drīz vien viņš atgriezās ar divdesmit pēdas garu zaru, kurš vienā galā bija līks kā makšķerāķis.