Būtu labi, ja tu varētu ielīst līdzi alā un man pār plecu rādīt gaismu, — Bobs sacīja. — Ja nolieku bateriju uz akmens, es katrreiz pakustoties to nogāžu.
Mēs ielīdām alā abi un gulējām cieši plecu pie pleca. Kamēr es spīdināju bateriju, Bobs lēnām virzīja milzīgo āķi tuvāk čūskai. Lēnītēm, lai rāpuli bez vajadzības nesatramdītu, viņš uzlika to uz virsējā gredzena, novietoja kārti pa tvērienam, ierīkojās pats ērtāk un tad rāva no visa spēka.
Rezultāts bija spējš un negaidīts. Mums par lielu pārsteigumu, viss čūskas ritulis, īsu mirkli pretojies, sāka slīdēt lejup pa eju mums pretī. Bobs priecīgi parāpās atpakaļ (tādējādi saspiezdams mūs abus vēl ciešāk kopā) un parāva no jauna. Čūska pieslīdēja mums tuvāk un tad sāka ritināties vaļā. Bobs parāva vēlreiz, un čūska atritinājās vēl vairāk; tā paslēja galvu un mēģināja mums uzbrukt. Saspiesti kā lielas sardīnes pārāk mazā kārbā, mēs spējām virzīties vienīgi atpakaļ, un tā nu šļūcām uz vēdera atpakaļiski, cik ātri vien spējām. Beidzot mums izdevās sasniegt mazliet platāku vietu ejā un iegūt lielāku telpu manevrēšanai. Bobs satvēra kārti un drūmā apņēmībā pavilka vēl. Man viņš atgādināja neveiklu, ļoti nopietnu melno strazdu, kas stīvē laukā no zemes milzīgu tārpu.