Mēs atkal ieraudzījām ārprātīgā niknumā šņācošo čūsku; pitona gredzeni drebēja no muskuļu sasprindzinājuma, kad tas centās atbrīvoties no āķa, kas bija apžņaudzis ķermeni. Vēl viens pamatīgs rāviens, es kalkulēju, un Bobs atraus čūsku līdz alas ieejai. Žigli izrāpos ārā.

— Atnesiet virvi! — uzbļāvu medniekiem. — Aši… aši… virvi!

Viņi jau traucās izpildīt pavēli, kad Bobs parādījās alas ieejā, pietrausās kājās un atkāpās pēdējai ofen­sīvai, lai izrautu čūsku ārā, kur mēs varētu to sagūstīt. Bet, kāpjoties atpakaļ, viņš nejauši uzkāpa uz ļodzīga akmens un atmuguriski novēlās zemē. Kārts viņam iz­šļuka no rokām, čūska ar varenu atspērienu atbrīvojās no āķa un tik ātri, kā ūdens iesūcas dzēšlapā, ieslīdēja kādā alas spraugā, kas šķita par mazu pat pelei. Kad jau pēdējās četras pēdas čūskas astes dzīrās pazust zemes ciļņos, mēs abi ar Bobu metamies tai virsū, sa­grābām ciet un ar izmisīgu spēku centāmies to noturēt. Jutām vareno muskuļu pulsāciju, kad čūska, paslēpu­sies dziļi klints aizā, centās atbrīvot asti no mūsu tvē­riena. Pamazām, collu pa collai glumās zvīņas slīdēja ārā no mūsu sasvīdušajām plaukstām, un tad pēkšņi čūska bija pazudusi. Kaut kur no klints dzīlēm atska­nēja triumfējošs šņāciens.