—  Nelietis, nelietis, — jaunā sieviete iešņukstējās, asa­ras rīdama.

—   Nelietis gan, es piebalsoju.

Tā mēs diezgan ilgi apsaukājām «visudārgo laulāto draugu», kurs bija laiciņu padzīvojis mājās un tad devies uz Maskavu.

Beidzot sievietes seja sāka apžūt, palika tikai plankumi un virs melnajām, izmisuma pilnajām acīm smagi pietū­kuši plakstiņi.

—   Ko es iesākšu? Man tak ir divi bērni, — viņa teica sausā, samocītā balsī.

—   Pagaidiet, pagaidiet, — es murmināju, — gan jau redzēsim, ko iesākt.

Pasaucu vecmāti Pelageju Ivanovnu, mēs trijatā nošķī- rāmies atsevišķā istabā, kur atradās ginekoloģiskais krēsls.

—   Ak tu, neģēlis, ak, neģēlis, — Pelageja Ivanovna šņāca caur zobiem. Sieviete cieta klusu, viņas acis bija kā divas melnas iedobītes, viņa raudzījās vakara krēslā aiz loga. 1

Sī bija arī viena no visrūpīgākajām apskatēm manā mūžā. Mēs ar Pelageju Ivanovnu neatstājām nepārbau­dītu nevienu ķermeņa vietiņu. Un es nekur neatradu it nekā aizdomīga.

—   Ziniet ko, — es sacīju, un man bezgala gribējās, lai cerības mani nepieviltu un lai turpmāk nekur nepa­rādītos draudīgā, cietā sākotnējā čūla, — ziniet ko?… Beidziet uztraukties! Ir cerība. Cerība. Tiesa gan, vēl var gadīties viss kas, bet pašlaik jums nekā nav.

—   Nav? — sieviete piesmakušā balsī pārvaicāja. — Nav? — Viņas acis iedzirkstījās un vaigu galos iesitās sārtums. — Bet ja nu piepeši uzrodas? Ko tad?…