«… visudārgā laulātā draudzene… sliktā slimība —» sifils…»
Lūk, kur ir dokuments. Galvā rodas skaidrība. Jā, viņš droši vien pārbrauca no tās nolādētās frontes un «tad vis neatzinās», bet varbūt nemaz nezināja, ka viņam jāatzīstas. Viņš aizbrauca. Un tad sākās. Pēc Avdotjas — Marja, pēc Marjas — Ivans. Kopēja kāpostu bļoda, dvielis…
Te vēl viena ģimene. Un vēl. Āre, večuks, 70 gadu. Lues II. Večuks. Pie kā tas vainojams? Ne pie kā. Vainīga kopējā bļoda! Te nu cēlonis nav dzimumsakari, te ne. Viss ir skaidrs un gaišs. Tikpat gaišs kā decembra sākuma bālganā rītausma. Tātad es pie ambulances ierakstiem un lieliskajām vācu mācību grāmatām ar spilgtiem attēliem esmu nosēdējis visu savu vientuļo nakti.
Dodamies uz guļamistabu, es žāvājos un murmināju:
— Es ar šo slimību cīnīšos.
Lai ar slimību cīnītos, tā jāierauga. Un uz to ilgi nebija jāgaida. Uznāca kamanu ceļš, un gadījās, ka pie manis sabrauca pa simt cilvēkiem dienā. Diena atausa blāvi balta, bet beidzās ar melnu tumsu aiz logiem, un šajā tumsā noslēpumaini, ar klusu švīkstoņu izgaisa pēdējās kamanas.