Slimība parādījās manā priekšā daudzveidīga un viltīga. Te baltganu čūlu veidā pusaugu meitenes kaklā. Te kā kāju zobenveida izliekums. Te kā uzplēsti, ļengani pūšļi uz dzeltenīgām večas kājām. Te miklu papulu veidā uz ziedošas sievietes ķermeņa. Reizēm tā uzpūtīgi dižojās uz pieres kā Venēras vainaga pusloks. Atspoguļodamās bērnos, kam deguni bija kā kazaku segli, tā šķita sods par vecāku tumsonību. Turklāt dažreiz slimība paslīdēja garām, manis nepamanīta. Ak, es taču nācu tieši no skolas sola!
Un visu mācījos izprast pats ar savu prātu un vientulībā. Dažkārt slimība slēpās gan kaulos, gan arī smadzenēs.
Es daudz ko uzzināju.
— Toreiz likāt man ierīvēt.
— Ar melnu ziedi?
— Ar melnu ziedi, tētiņ, ar melnu …
— Krusteniski? Šodien — roku, rit — kāju?.
— Kā tad. Un kā gan tu, labdari, varēji uzzināt? (Glaimīgi.)
«Kā nu neuzzināt? Ak, kā gan var neuzzināt! Te tā ir — gumrna ..
— Ar slikto slimību esi slimojis?
— Vai jums prāts! Visā mūsu dzimtā nekas tāds nav dzirdēts.
— Ahā … Vai rīkle nav sāpējusi?
— Vai rīkle? Sāpēja gan. Viņgad.
— Ahā … Un Leontijs Leontjevics deva ziedi?
— Kā tad. Melnu kā darva.
— Slikti tu, tēvoc, esi ierīvējis to ziedi. Gaužām slikti!…
Es esmu izdāļājis neskaitāmus kilogramus pelēkas ziedes.