Esmu izrakstījis daudz, daudz kālija jodita un iz­teicis daudz kvēlu vārdu. Dažus slimniekus pēc pirmajām sešām ierīvēšanās reizēm man izdevās dabūt vēlreiz pie sevis. Vairākiem izdevās, kaut arī lielākoties ne visā pil­nībā, izdarīt vismaz pirmos iešļircinājumu kursus. Tomēr lielākā daļa aizplūda prom no manām rokām gluži kā smiltis smilšu pulkstenī, un es tos sniegos un tumsā ne­spēju sameklēt. Ak, es dabūju pārliecināties par to. ka šeit sifiliss tieši tāpēc bija bīstams, ka to neuzskatīja par bīstamu. Lūk, tāpēc jau es šo savu atmiņu sākumā arī pastāstīju par sievieti ar melnajām acīm. Un atcerējos viņu ar īsti sirsnīgu cienu tieši viņas baiļu dēļ. Taču viņa bija viena vienīgā!

Es kļuvu vīrišķīgs, kļuvu saspringts, reizēm drūms. Es sapņoju par to, ka, noteiktajam laikam beidzoties, atgrie­zīšos universitātes pilsētā un tur man kļūs vieglāk cī­nīties.

Kādā no šādām drūmām dienām uz pieņemšanu am­bulancē ienāca jauna un ļoti skaista sieviete. Rokās viņa nesa satīstītu mazuli, bet divi citi bērneli, pārāk lielajos velteņos kājām pinoties, klumpačodami ietuntuļoja viņai pakaļ, turēdamies pie zilajiem, no puskažociņa apakš­malas lejup plandošajiem brunčiem.

— Bērni apsitušies ar pūtēm, — sārtvaidze sieva cie­nīgi sacīja.

Es uzmanīgi pieskāros pie pieres meitenītei, kas turējās mātes brunčos. Un viņa pilnīgi noslēpās brunču krokās. Vaņku, kam bija neparasti liela seja, es izmakšķerēju no brunču krokām pretējā pusē. Pieskāros arī viņam. Un ne­vienam no abiem piere nebija karsta, bet parastā siltumā.