— Patin nu, mīļā, mazuli vaļā.
Viņa atsedza meitenīti. Kailais augumiņš bija sētin nosēts, gluži kā zvaigžņota debess stindzīga sala naktī. No galvas līdz kājām vienos rozeolu plankumos un mitrajās papulās. Vaņka sadomāja turēties pretī un brēkt. Atnāca Demjans Lukičs un man palīdzēja …
— Būs apsaldējušies, vai? — sacīja māte, raudzīdamās ar bezrūpīgu skatienu.
— E-ek, ko nu par apsaldēšanos, — Lukičs ņurdēja, žēlumā un riebumā sašķiebis muti. — Viss Korobovas apriņķis viņiem šitā apsaldējies.
— No kā tad tas ir? — apvaicājās māte, kamēr es aplūkoju viņas plankumainos sānus un krūtis.
— Ģērbies ciet, — es teicu.
Tad apsēdos pie galda, noliku galvu uz rokas un nožāvājos (viņa šodien bija atbraukusi pie manis viena no pēdējām, un viņas numurs bija 98). Tad sāku runāt:
— Tev, krustmāt, un tāpat taviem bērniem ir sliktā slimība. Bīstama, briesmīga kaite. Jums visiem tūdaļ jāsāk ārstēties un ilgi jāārstējas.
Cik žēl, ka vārdos grūti attēlot neuzticību sievietes gaišzilajās, izvelbtajās acīs! Viņa mazuli apgrieza rokās kā malkas pagali, truli paraudzījās uz kājelēm un ievaicājās: