stūris — daļa universitātes palātas —, amfiteātris, kur cita virs citas rēgojās studentu galvas, pazibēja ari veneroloģijas profesora sirmā bārda… Taču drīz vien es atjēdzos un atcerējos, ka atrodos pusotra tūkstoša verstu no amfiteātra un četrdesmit verstu no dzelzceļa, petro­lejas lampas gaismā … Aiz baltajām durvīm apslāpēti čaloja daudzie pacienti, kas gaidīja savu kārtu. Aiz loga neatvairāmi sabiezēja krēsla un lidinājās pirmais ziemas sniegs.

Es liku pacientam izģērbties vēl vairāk un atradu jau sadzīstošu primāro čūlu. Zuda beidzamās šaubas, un mani pārņēma lepnums, kas mēdza pamosties ikreiz, kad biju pareizi noteicis diagnozi.

—   Pogājieties ciet, — es ierunājos, — jums ir sifiliss! Ļoti nopietna slimība, kas pārņem visu organismu. Jums vajadzēs ilgi ārstēties!…

Te es sastomījos, jo — varu apzvērēt! — izlasīju šajā vistas skatienam līdzīgajā acu uzmetienā izbrīnu, kam nepārprotami bija piejaukta ironija.

—   Rīkle, āre, aizkritusi, — bilda pacients.

•— Nu kā tad, no tā paša jau ir aizkritusi. No tā paša arī izsitumi uz krūtīm. Paskatieties uz savām krūtīm…

Cilvēks sagrieza acis un palūkojās. Ironiskā uguntiņa tajās neapdzisa.

—   Man, redz, tā rīkle jāsaārstē, — viņš noteica.

«Ko viņš te maļ savu maļamo?» es nodomāju jau ar zināmu nepacietību. «Es stāstu par sifilisu, bet viņš gvelž par rīkli!»

<— Klausieties, tēvoci, — es turpināju skaļi, — rīkle nav galvenais. Arī rīklei mēs palīdzēsim, bet vissvarīgāk iir ārstēt jūsu vispārējo slimību. Un jāārstējas jums būs ilgi i divus gadus.