Te nu pacients paraudzījās manī ar plati ieplestām acīm. Un tajās es izlasīju spriedumu par sevi:- «Tu tak, dakter, esi ķerts!»
— Par ko tad tik ilgi? —- pacients noprasīja. — Kā nu tā — divus gadus:*! Man tikai kādu skalojamo rīklei…
Man iekšā viss aizsvilās. Un es sāku runāt. Es vairs nebaidījos, ka varu viņu nobiedēt. Ai nē! Gluži otrādi, es pat ieminējos, ka viņam arī deguns var iekrist. Pastāstīju, kas turpmāk sagaida manu pacientu, ja viņš kārtīgi neārstēsies. Minēju arī sifilisa lipīgumu un ilgi stāstīju par šķīvjiem, karotēm un krūzītēm, par atsevišķu dvieli…
— Vai esat precējies? — es pavaicāju.
— Esu gan, —- pacients izbrīnījies atbildēja.
— Sievu nekavējoties atsūtiet pie manis! — es satraukts kaismīgi teicu. Viņa droši vien arī ir slima?
— Vai t' sievu?! — pacients pārvaicāja un raudzījās uz mani milzīgi pārsteigts.
Tādā garā mūsu saruna vēl turpinājās. Viņš, šad tad plakstus samirkšķinādams, skatījās tieši acīs man, un es atkal viņam. Patiesībā tā nebija saruna, bet mans monologs. Spožs monologs, par kuru jebkurš profesors būtu piektā kursa studentam ielicis piecnieku. Es atklāju sevī plašas zināšanas sifilidoloģijā un izcilu atjautību.