Tā aizpildīja tumšās vietas, kur nepietika ar vācu un krievu mācību grāmatu rindiņām. Pastāstīju, kas notiek ar ne­ārstēta sifilitiķa kauliem, un pie viena attēloju arī progre­sējošo paralīzi. Pēcnācēji! Un kā lai glābj sievu?! Vai arī, ja viņa ir jau inficēta, bet inficēta viņa droši vien ir, kā tad lai viņu ārstē? ,

Beidzot mani runas plūdi apsīka, un es ar kautrīgu kustību izvilku no kabatas rokasgrāmatu sarkanā iesē­jumā ar zeltītiem burtiem uz vāka. Tā bija man uzticams draugs, no kura es nešķīros, sperdams pirmos soļus savā grūtajā ceļā. Cik reižu tā bija mani glābusi, kad nolādētie receptūras jautājumi pavēra manā priekšā melnu bezdi­beni! Kamēr pacients ģērbās, es slepus pāršķirstīju ro­kasgrāmatu un atradu to, kas man bija vajadzīgs.

Dzīvsudraba ziede — lielisks līdzeklis.

—  Jums vajadzēs ierīvēties. Jums iedos sešas paciņas ziedes. Ierīvēsiet vienu paciņu dienā … lūk, tā …

Es uzskatāmi un dedzīgi parādīju, kā ziede jāierīvē, ar tukšu plaukstu berzēdams uzsvārci…

—   … Šodien — roku, rīt — kāju, tad atkal roku — tikai otru. Kad būsiet sešreiz tā ierīvējis, nomazgājieties un atnāciet pie manis. Noteikti. Vai dzirdat? Noteikti! Jā! Turklāt vēl, kamēr ārstēsieties, ir rūpīgi jākopj zobi un vispār mute. Es jums iedošu, ar ko skalot. Pēc ēšanas noteikti izskalojiet…

—   Rīkli arī? — pacients piesmakušā balsī pavaicāja, un tad es pamanīju, ka, tikai padzirdējis vārdu «skalot», viņš saausījās.