— Jā, jā, arī rīkli.
Pēc brīža kažoka dzeltenā mugura durvīs izzuda manam skatienam, bet tai pretī spraucās sievišķis ar lakatu galvā.
Un vēl pēc brīža, steigdamies pa pustumšo gaiteni no sava ambulances kabineta uz aptieku pēc papirosiem, es pa ausu galam dzirdēju piesmakušus čukstus:
— Slikti ārstē. Jauns vēl. Saproties, man rīkle aizkritusi, bet šis skatās, skatās… Te krūtis, te vēderu … Ta- gadīt darba pilnas rokas, bet puse dienas jānonīkst pa slimnīcu. Kamēr izbraukšu — jau nakts būs klāt. Ak kungs! Rīkle sāp, bet šis dod smēri kājām.
— Nekādas vērības, nekādas vērības, — mazliet drebelīga sievišķa balss apliecināja un piepeši aprāvās. Tas biju es, kas baltajā uzsvārcī pašāvos garām kā rēgs. Ne- nocieties atskatījos un pustumsā pazinu bārdeli, kas izskatījās kā no pakulām taisīta, arī satūkušos plakstiņus un vistas aci. Pazinu arī balsi ar draudīgo piesmakurnu. Ierāvu galvu plecos, tā kā mazliet zaglīgi sarāvos, it kā vainīgs juzdamies, un aizsteidzos, skaidri manīdams sirdī iesmeldzamies kādu uzplēstu vāti. Man bija baigi.
Vai tiešām viss būtu veltīgi? …
… Nevar būt! Un veselu mēnesi es kā detektīvs katrā pieņemšanas reizē no rītiem rūpīgi izskatīju ambulances grāmatu, cerēdams ieraudzīt tā cilvēka sievas uzvārdu, kurš tik uzmanīgi bija klausījies manā monologā par sifilisu. Veselu mēnesi es gaidīju viņu pašu. Bet nesagaidīju nevienu no abiem. Un pēc mēneša viņš manā atmiņā izbalēja, vairs nemodināja satraukumu, aizmirsās…