Jo nāca atkal un atkal jauni slimnieki un katra darba diena šajā aizmirstajā nomalē man nesa apbrīnojamus gadījumus, sarežģītas slimības, kas mani piespieda pamocīt savas smadzenes, simtiem reižu apjukt un atkal atgūt aukstasinību, un atkal sevi iedvesmot cīņai.
Tagad, kad pagājuši daudzi gadi, tālu prom no aizmirstās netīri baltās slimnīcas es atceros zvaigznītēm līdzīgos izsitumus uz viņa krūtīm. Kur viņš ir? Ko dara? Ak, zinu jau, zinu. Ja viņš ir dzīvs, tad laiku pa laikam kopā ar sievu brauc uz veco slimnīcu. Abi žēlojas par čūlām uz kājām. Varu skaidri iedomāties, kā viņš tin vaļā autus, gaida līdzjūtību. Un jauns ārsts vai varbūt ārste baltā, salāpītā uzsvārcī noliecas pie kājām, uzspiež ar pirkstu uz kaula augšpus čūlas, meklē cēloņus. Atrod tos un ieraksta grāmatā lues III, tad apjautājas, vai viņam nav dota melna ziede, ar ko ārstēties.
Un, lūk, tad, tāpat kā es atceros viņu, viņš atcerēsies mani, septiņpadsmito gadu, sniegu aiz loga un sešas paciņas vaskotā papīrā, sešus neizmantotus lipīgus pinkuļus.
— Kā ne, kā ne, deva jau… — viņš teiks un parau- dzīsies, nu jau bez ironijas, bet ar tumšām bažām acīs. Un ārsts viņam izrakstīs kālija jodītu, varbūt liks kā citādi ārstēties. Varbūt, tāpat kā es, ielūkosies rokasgrāmatā.