Esiet sveicināts, mans biedri!
«… vēl, visudārgā laulātā draudzene, nododiet mīļus sveicienus tēvocim Safronam Ivanovičam. Un tad vēl, dārgā laulātā draudzene, aizbrauciet pie mūsu daktera, parādieties viņam aiz tam, ka es jau-pusgadu esu slims ar slikto slimību — sifilu. Kad biju pie Jums, tad vis neatzinos. Ārstējieties.
Jūsu laulāts draugs An. Bukovs.»
Jauna sieviete aizspieda muti ar flaneļa lakata stūri, apsēdās uz sola un sāka raustīties raudās. Gaišās, kūstošajā sniegā samirkušās matu cirtas bija izsprauku- šās uz pieres. «
— Viņš tak ir nelietis! Vai ne?! — viņa izsaucās.
— Nelietis gan, — es stingri atbildēju.
Tad sākās visgrūtākais un mokošākais. Vajadzēja viņu nomierināt. Bet kā lai nomierina? Nepacietīgo gaidītāju balsīm pieņemamā istabā dobji dūcot, mēs ilgi sačukstējāmies …
Kaut kur savas pret cilvēku ciešanām vēl nenotrulinātās sirds dziļumos es atradu laipnus vārdus. Vispirms es centos sievietē nomākt bailes. Sacīju, ka vēl itin neko nevar zināt un pirms izmeklēšanas nedrīkst ļauties izmisumam. Un arī pēc izmeklēšanas tas nav vajadzīgs: pastāstīju, ar kādiem panākumiem mēs ārstējam šo slikto slimību — sifilisu.