Tas notika Ziemeļatlantijā ziemas vidū, un nelai­mīgie jūrnieki bija līdz nāvei nosaluši. Taču viņiem ne­bija kur tverties. Viļņi, veldamies pāri kuģim, aizskaloja prom pie viņu ķermeņiem pielipušo sāli un apklāja tos ar jaunu sāls kārtu. Kajītē zem pūpes ūdens sniedzās līdz ceļiem, bet te vismaz varēja paglābties no stindzinošā vēja, un te bija sapulcējušies dzīvi palikušie, kas turējās, pie kā vien varēja, un balstījās cits pret citu.

Velti Maenijs centās piedabūt matrožus pēc kārtas stā­vēt sardzē bezanmastā, lai nepalaistu garām kādu kuģi, ja to laimētos ieraudzīt. Ģilinošais vējš bija viņiem pārāk smags pārbaudījums, un viņi labprātāk palika kajītē. Junga O'Braiens, kuram bija tikai piecpadsmit gadu, no­mainīja Maeniju uz nelielā laukumiņa, kur dvēsele sala ārā. Trijos dienā jungā iekliedzās, ka ieraudzījis buru. To padzirdējuši, cilvēki metās ārā no kajītes un, saspiedušies pakaļgalā pie treliņiem un ieķērušies vēja puses bezanvantīs, lūkojās uz svešo kuģi. Taču tas pagāja garām tālu no viņiem, un, kad kuģis bija nozudis aiz apvāršņa, ma­troži drebinādamies gāja atpakaļ uz kajīti un neviens ne­piedāvājās nomainīt maršā stāvošo novērotāju.

Otrās dienas nogalē Maenijs un O'Braiens atteicās no saviem mēģinājumiem, un no šā brīža pilnīgi viļņu varā pamestais kuģis dreifēja pa sabangoto okeānu bez sarg- matroža.