Dzīvi bija palikuši trīspadsmit, un septiņdesmit divas stundas viņi stāvēja līdz ceļiem virmojošajā ūdenī — pa pusei nosaluši, bez ēdamā; viņiem bija tikai trīs pu­deles vīna. Visa pārtika un dzeramais ūdens bija palicis apakšā, un nebija nekādu izredžu tikt tiem klāt. Dienas ritēja, bet viņi nebija ēduši ne miltuma. Mazliet dzeramā

ūdens viņi savāca, piekāruši zupas bļodas vāku pie bezan- inasta. Taču lietus lija reti, un viņiem klājās grūti. Kad lija, viņi samērcēja kabatdrānas, bet pēc tam izžņaudzīja tās mutē vai zābakos. Kad vētra sāka pieklust, viņiem pat izdevās uzslaucīt ar lupatām ūdeni no tām klāja daļām, kur netika klāt viļņi, un tādējādi papildināt ūdens krā­jumus. Toties ēdamā viņiem nebija nemaz un nebija arī iespējams to dabūt, lai gan pār kuģi nereti aizlidoja jūras putni.

Kad vētra bija rimusies, viņi, četras diennaktis nostā­vējuši kājās, beidzot varēja atlaisties uz apžuvušajiem ka­jītes dēļiem. Taču, stāvot līdz ceļiem sāļajā ūdenī, pava­dītās garās stundas nebija palikušas bez sekām: uz kājām sāka veidoties jēlumi. Sie jēlumi neizturami sāpēja. Vis­vieglākais pieskāriens sagādāja briesmīgas ciešanas, bet novārgušie ļaudis šajā šaurībā nepārtraukti pieskārās cits citam.