Tiklīdz kāds paspēra kaut soli, pār viņu nobira lamu, lāstu un vaidu krusa. Sajā nožēlojamajā situācijā stiprie saka apspiest vājākos, no sausajām vietām izgrūzdami viņus aukstumā un slapjumā. Sevišķi ļauni matroži apgājās ar O'Braienu. Kaut gan bez viņa bija vēl trīs jungas, O'Braienam klājās visļaunāk. Tas bija izskaidrojams vienīgi ar to, ka,- būdams stiprāks un valdonīgākas dabas nekā pārējie jungas, viņš biežāk aizstāvēja savas tiesības un saslējās pret sīkajām pārestībām, ko matroži nodarīja jungām. Ikreiz, kad O'Braiens tuvojās matrožiem, lai sameklētu sausāku vietu, kur izgulēties, vai arī gāja garām, viņu spārdīja kājām, dunkāja un grūda nost. Viņš savukārt lādēja matrožus par viņu rupjo patmīlību, un uz viņu atkal bira belzieni, spērieni un lamas. Nelaimīgi bija visi, taču šādas izturēšanās dēļ viņš bija nelaimīgāks par citiem, un vienīgi dzīvības liesma, kas dega jungā neparasti spoži, deva viņam spēku izturēt.
Zaudēdami ar katru dienu vairāk spēku, matroži kļuva arvien spurīgāki un niknāki; tas savukārt padarīja viņus vēl neiecietīgākus pret O'Braienu un vairoja zēna ciešanas. Septiņpadsmitajā dienā bads kļuva neciešams un matroži stāvēja nelielās grupiņās, pusbalsī sarunādamies un laiku pa laikam uzmezdami acis O'Braienam. Tieši dienas vidū sapulce gāja uz beigām. Kapteinis tika ievēlēts par runātāju. Visi salasījās pūpē.