— Vīri, — kapteinis iesāka, — mēs ilgu laiku — jau divas nedēļas un divas dienas dzīvojam bez ēšanas, bet šķiet, ka ir pagājuši divi gadi un divi mēneši. Ilgi mēs vairs tā neķeipsim. Dzīvot ar tukšu vēderu — tas ir pāri cilvēka spēkiem. Ir jāapsver nopietns jautājums: vai labāk mirt visiem vai vienam. Mēs visi ar vienu kāju jau esam kapā. Ja viens no mums mirs, pārējie varēs dzīvot, kamēr satiks kādu kuģi. Ko jūs par to sakāt?
Maikls Bieins, kas bija stāvējis pie stūres, kad «Fren- siss Speits» novirzījās no kursa, atsaucās, ka tas būšot labi darīts. Pārējie viņu atbalstīja.
— Lai tas ir viens no jungām! — iesaucās Sallivens, matrozis no Tarbertas, zīmīgi paskatīdamies uz O'Braienu.
— Es domāju, — turpināja kapteinis, — ka tas 110 mums, kurš mirs pārējo labā, būs paveicis labu darbu.
— Labu darbu, labu gan! — kliegdami piebalsoja matroži.
— Es domāju arī, ka labāk būtu mirt kādam no jungām. Viņiem nav ģimeņu, kas jāuztur, draugi neapraudās viņus tā, kā mūs apraudās sievas un bērni.
— Pareizi. Tiesa kas tiesa. Tā arī jādara, — piekrita matroži.
Vienīgi jungas skaļi protestēja pret netaisno lēmumu.
— Mums dzīvība ir tikpat dārga kā jums visiem, — iebilda O'Braiens. — Savus tuviniekus mēs arī mīlam tāpat. Bet ja runā par sievām un bērniem — kas gādās par manu veco māti, kura ir palikusi atraitne? Tu, Maikl Biein, pats būdams no Limerikas, zini to tīri labi. Tas nav godīgi. Lai visi velk lozes — kā matroži, tā jungas.