«Ko viņš tur atradis? Kādu bildīti, vai?» Pašķielēju pār plecu un ieraudzīju, ka bildīte bija pavisam neinteresanta. Bija attēlots ne visai dabiska izskata zirgs ar atlētiskām krūtīm, bet līdzās motors ar parakstu: «Salīdzināmie lielumi: zirgs (1 spēks) un motors (500 zirgspēku).»
— Tas viss ir blēņas, biedri, — es ierunājos, atsākdams sarunu, — mietpilsoniska banalitāte. Viņi, velni, gāž vainu virsū ārstiem tāpat kā mirušajiem, bet mums, ķirurgiem, it īpaši. Padomājiet paši: cilvēks simt reižu operē aklo zarnu, simt pirmajā reizē slimnieks .viņam uz galda nomirst. Vai tad viņš to būtu tīšām nogalējis, vai?
— Noteikti sacīs, ka nogalējis, — dakteris Ginss atsaucās.
— Un, ja tā būs sieviete, tad vīrs nāks uz klīniku, lai mestu jums ar krēslu, — dakteris Plonskis ar pārliecību apstiprināja un pat pasmaidīja, un arī mēs pasmaidījām, kaut patiesībā svaidīšanās ar krēsliem klīnikā necik smieklīga vis neliekas.
— Nevaru ciest, — es turpināju, — liekulīgus, nožēlas pilnus vārdus: «Es esmu nogalinājis, es esmu nokāvis.» Neviens nevienu nost nekauj, un, ja arī slimais mūsu rokās aiziet bojā, tad viņu ir nogalinājusi nelaimīga nejaušība. Nudien jāsmejas! Mūsu profesijai slepkavošana nav raksturīga. Velna milti! … Par slepkavību es saucu cilvēka iznīcināšanu ar iepriekšēju nodomu, nu, vismaz ar vēlēšanos viņu nogalināt. Ķirurgs ar pistoli rokā — to es saprotu. Bet man savā mūžā tādu ķirurgu vēl nav gadījies sastapt un diez vai jelkad gadīsies.