—  Tēvs ir ar mieru, viņš tevi gaida. Tur, ar tiem sirmajiem matiem, vai redzi? … Es skrienu.

—   Zaiga!

—   Jā? — viņa nepacietīgi atgriezās.

—   Mētelis.

Viņi izšķīrās. Zaiga ienira tumsā, viņš izpeldēja gaismas jūrā. Zem kājām līgojās ietne, tad kājas skāra klāju. Un motorists viņu jau ievilka ejā.

Aizcirtās lūkas vāks, ostas trokšņi norima. Stāvas kāpnes, tumši gaiteņi, atkal kāpnes. Pieliekušies viņi steidzās pa blāvi apgaismoto vārpstas tuneli. Sasniedza šauru iedobumu — viņa paslēptuvi. Pēc brītiņa Cepurī­tis atnesa krūku ar ūdeni, rupjmaizes klaipu, enkurnieka nazi. Teicās drīz atkal atnākt. Tas bija pirms piecām die­nām. Pirms veselas mūžības …

Un tagad viņam bija grūti.

17

Bija grūti sēdēt iedobumā, kur pat nevarēja izslie- ties pilnā augumā. Sienas spiedās virsū no visām pusēm. Reizēm pietrūka elpas. Pasaule bija sarukusi līdz šau­ram, zemam tunelim, rūsganām sienām, eļļainu pirkstu notraipītam spuldzēm. Mocīja bezgalīgi garā skrūves

2 - 4102

vārpsta. Tā rotēja bez mitas, ar savu spīdīgo virsmu grieza acīs, ar savu nepārtraukto dunoņu grieza ausīs.

Bija grūti nīkt bezdarbībā, nezinot, cik ilgi turpinā­sies brauciens. Dienas saplūda nebeidzamā, vienmuļā virknē. Sākumā vēl bija laikraksts, bet pamazām lap­puses aizgāja paštītenēm. Saturu viņš zināja no galvas, tas nepārvērtās pelnos. Pelnos un drupās bija pārvērtu­sies sakautā Francija. Vācija pieteikusi Lielbritānijai ne­saudzīgu zemūdeņu karu. Bet Ulmanis taisījās Daugav­pilī atklāt līksmus dziesmu svētkus. Viņš saplēsa pēdējo papīra strēmeli. Pat oderes vīlēs vairs neizdevās sa­grabināt tabaku smēķim.

Bija grūti bez pārtikas. Maizes klaips, sagriezts neskai­tāmās šķēlēs, jau sen bija notiesāts. Uzlasītas pat pēdējās drupačas. Bet vēl grūtāk par badu bija paciest slāpes.