Tukšā krūka gulēja uz grīdas. Būtu velti to vēlreiz celt pie lūpām. Pat visniecīgākais valgums bija uzsūkts ar sauso, sūrstošo mēli.
Atkal un atkal viņš tramīgi raudzījās uz aizvaru, aiz kura bija pazudis Cepurītis. Vai tiešām tas vairs nenāks? Viņš ar grūtībām piecēlās. Aiztaustījās līdz tērauda plātnei un ieklausījās. Nekā.
Viņš paskatījās pulkstenī. Trīs. Augšā bija nakts, un nez kādēļ pēkšņi radās pārliecība, ka ārā līst. Likās pat, ka caur motoru troksni var saklausīt lāšu bungoņu.
Izbāzis galvu pa lūku, viņš atgāza to atpakaļ, lai kārām lūpām uztvertu lāses. Bet no lietus nebija ne vēsts. Arī tumsa nebija sabiezējusi. Pār okeānu klājās vēl tikai vakars. Jūnija vakars, kas glabāja sevī garās dienas atspīdumu.
Klājs šķita pamests un izmiris. No skailcrta krita gaismas šalts un kā mirgojošs celiņš stiepās līdz kājām. Viņš pasteidzās izkāpt no nodevīgās straumes. Tomēr atpakaļ lūkā nelīda.
Nepadzēris viņš savā paslēptuvē neatgriezīsies. Kaut kur ūdenim jābūt! Pēc brīža viņš saprata, kur to atrast. Kad atskanēja lielgabala šāviens, viņš jau raisīja vaļā glābšanas laivas brezenta pārvalku. Iekaucās trauksmes sirēna. Uzliesmoja prožektori. Klājs atdzīvojās.
Ceļš uz lūku bija aizsprostots. Viņš iespraucās šaurā ejā. Gaiteņa abās pusēs atradās durvis. Durvis! Aiz tām bija ūdens, bija maize, bija glābiņš! Bet aiz tām noteikti
bija arī cilvēki. No cilvēkiem pašlaik jābaidās. Ne tikai sevis dēļ, ari Cepurīša dēļ. Vajadzēja izskriet gaitenim cauri, atrast ceļu uz leju, atgriezties tunelī.
Viņš tālu netika. Gaiteņa galā atvērās durvis. Cīnīdamies ar caurvēju, pāri slieksnim kāpa jūrnieks virsnieka tērpā.
Citas izejas vairs nebija. Viņš atrāva pirmās durvis, aizcirta aiz sevis un kā aizbarikadēdams atslēja pret tām muguru. Sirds joprojām traki dauzījās, bet acis jau spēja atšķirt priekšmetus.
Uz galda stāvēja karafe ar ūdeni!