Viņš piespieda to mutei. Pirksti žņaudza stikla kaklu. Viņš dzēra, dzēra. Un dzīvība guldzot ieplūda ķermenī.
2
19
Skatiens pārslīdēja kajītei. Iespaidi uzbruka līdzīgi palu ūdeņiem. Spuldze ar rozā abažūru. Plauktiņš ar grāmatām. Tautiski aizkari kojas priekšā un arī pie iluminatora, kura melno apli pāršvīkoja divi starmetēju kūļi. Blakām karājās kleita. Kleita. Kāpēc uz kuģa kleita?
Aiz kajītes plānās sienas šļakstēja viļņi. Viļņiem jāšļakst — citādi tie nebūtu viļņi. Šļakstoņa iemidzināja. Alīse pievēra plakstus — tikai uz īsu mirkli. Tūdaļ vilnis pārvērtās sienas pulksteņa svārsteklī. Te tas attālinājās, te tas tuvojās. Un šūpojās, šūpojās. Vienmuļā ritmā. Turp un atpakaļ. Citādi apstātos pulkstenis. Bez kustības apstātos visa dzīve …
Domas jaucās. Alīse piespieda sevi atvērt acis. Viņa nedrīkstēja aizmigt. Viņa pašlaik centās izprast savu dzīvi.
Viņas dzīve — tas nebija okeāns, viļņi. Tā bija rāma upe, kas plūda pa taisnu gultni. Rūpīgi nostiprinātie krasti neļāva izrauties, lai kā arī gribētos. Vienīgi gluži neparedzēti pali varētu tos pārpludināt. Bet līdz šim allaž bija radusies jauna gultne — tikpat mierīga, tikpat labi sargāta. Pēc mātes pāragrās nāves tēvs aizsūtīja Alisi uz Šveici. Meiteņu licejā viņa visus šos gadus bija sapņojusi tikai par vienu — par brīvību. Celties, kad ienāk prātā, tērpties raibās, gaisīgās kleitās, nevis ienīstajā formā ar stērķelēto, balto priekšautu. Gribējās skraidīt pa mežu, kāpt kalnos, bet tai vietā nācās audzinātājas uzraudzībā promenēt aplī pa pilsētiņas apstādī
jumiem. Drīz riebās pat grāmatas. Tikai tāpēc, ka tajās greznojās pansionāta zīmogs — «piemērota labākās sabiedrības meitenēm». Viņa stundām ilgi, gaismodama ar kabatas lukturīti, lasīja zem segas visvisādus dēku stāstus. Bet pēc tam vēl tikpat ilgi sapņoja par bēgšanu, par bīstamiem piedzīvojumiem. Bēgt tomēr nevajadzēja. Talkā nāca karš. Atbraukusi vasaras brīvdienās paciemoties pie tēva, Alīse atpakaļ vairs netika — ceļš caur bumbās grūstošo Poliju bija slēgts.