Bet arī savrupmājā Ausekļa ielā Alīse neatrada brīvību. Pulksten deviņos viņu modināja Erna. Vanna jau gaidīja. Ūdens tajā bija patīkami silts un noslēpumaini zaļš no priežu ekstrakta. Tad Erna atnesa peldmēteli. Istabā jau gaidīja izgludināti svārciņi un blūze, nospodrinātas kurpes. Pēc ģērbšanās sekoja frizēšanās. Ernas rokās suka ar cietajiem sariem mīksti slīdēja caur garajiem matiem. Alīse mīlēja savus matus. Viņai gribētos pašai tos sasukāt. Viņai nemaz nepatika, ka diena sākās ar Ernu un beidzās ar Ernu. Bet Alīse zināja, ka bez apteksnes nedrīkst. Reiz brālēns, kura galvā allaž izperinājās neprātīgas idejas, aizvilka Alīsi uz kādu kaktu ballīti. Tur viņa ieraudzīja Ernu. Apteksne aizrautīgi dejoja ar kādu puisi. Puisim nebija kaklasaites. Viņš bija sakarsis, viņa sviedrainā roka ar melnumu zem platajiem nagiem cieši gulēja uz Ernas smalkā ziloņkaula krāsas tērpa. Uz Ernas? Uz viņas tērpa! Tērps bija slepus patapināts no Alīses lielā drēbju skapja. Alīsei sanāca dusmas. Viņa pati nezināja, par ko, — par to, ka kleitu tagad vajadzēs nodot ķīmiskajā tīrītavā, par to, ka Erna pat neatskatījās, vai par ko citu … Ziloņkaula krāsas tērpā Erna izskatījās kā īsta jaunkundze. Alīse uz brīdi mēģināja iedomāties viņu kā kundzi un sevi kā istabmeitu. Varbūt arī viņa tad dejotu tik aizrautīgi, ka aizmirstos visa pasaule. Bet viesībās pie ministru kundzēm un ballēs virsnieku klubā neviens nekad neaizmirsās. Te viss bija aprēķināts — katrs vārds, katrs smaids, katra kustība. Lai justos brīvāk, Alīse labprāt lāva sevi pacienāt ar vienu otru glāzīti. No tā kļuva vismaz jautri. Bet no rīta sāpēja galva. Nemaz negribējās atvērt acis. Viņa tāpat zināja, ka pie gultas stāv Erna ar japāņu rīta tērpu rokās, ka gaida vanna, ģērbšanās, brokastis kopā ar tēvu, pastaiga pa veikaliem, bet vakarā atkal viesības. Tikai nespēja atcerē
ties, kur šoreiz. Galva bija tukša. Un arī dzīve likās tukša. Tukša līdz nejēdzībai.