īsta dzīve, īsta dzīve… It kā Alīse zinātu, kāda tā ir.
Viņa tikai reizēm iztēlojās, kādu to gribētu. Jau pa pusei miegā grimdama, viņa nodevās neskaidriem sapņiem. Citādi kā par sapņiem to nevarēja saukt — pārāk nereālas bija Alises domas. Viņa centās iedomāties, ka «Tobago» nepieder tēvam, ka viņa bez kapteiņa ziņas uzlavījusies uz kuģa un paslēpusies tilpnē, ka Santaringā nāksies pārdot saderināšanās gredzenu, lai samaksātu par istabu un uzturu pirmajai nedēļai. Tālāk Alises fantāzija nesniedzās. Viņa nespēja pat aptuveni iztēloties, kas būs pēc tam. Tādēļ viss turpmākais rādījās kā mūžamežs, pilns nezināmu briesmu un grūtību. Alīse šaubījās, vai viņai pa spēkam vienai lauzties caur tumšo biezokni. Noģida tikai, ka aiz tā sākas brīvība, īstā dzīve.
Grūti bija izprast dzīvi. Alīse vairs nemēģināja to izprast. Viņa gurdeni ļāvās viļņu vienmuļās šļakstoņas aijām. Miegā mūžamežs pārvērtās par īstenību. Tas bija liānām aizaudzis, necaurejams, baismīgs. Nez no kurienes Alīsei pēkšņi bija gadījies cirvis. Viņa cirta un cirta. Jātiek uz priekšu, jākustas, citādi apstāsies dzīve. Delnas pārklājās tulznām, tās neganti sāpēja. Sāpēja līdz asarām. Cirvis izkrita no rokām, viņa padevās. Negaidot koks salīgojās un apgāzās ar lielgabalšāvienam līdzīgu būkšķi.
Alīse pamodās. Brīdi viņa gulēja klusi, pūlēdamās aptvert, vai tikai nav nosapņojusi šāvienu vai arī tāds tiešām nodārdējis. Iesāka kaukt trauksmes sirēna. Tātad tomēr kaut kas noticis. Alīse atmeta segu, uzrausās sēdus, uzvilka rīta tērpu. Bet piecelties vēl nepiecēlās. Šāviens, sirēna, soļu trauksmainā clipoņa virs galvas, pavēles, kuras izkliedza tik labi pazīstamais kapteiņa Vil- sona bass, — tas viss labi iederētos viņas sapņu valstībā. Nu pēkšņi miglainie sapņi pārvērtušies taustāmā īstenībā, no kuras viņu šķīra vairs tikai plānais kojas aizkars …