Pārupa tonī bija kaut kas valšķīgs, nevīžīgs, gandrīz izlaidīgs, gluži kā dārgajā, bet sagumzītajā uzvalkā, kas brīvi apņēma slaiko augumu, gluži kā mazajās, melnajās ūsiņās, kas šķita pavirši pielīmētas sejai.
Alīse pastiepa Pārupam glāzi:
— Ielejiet man arī!
Atgāzusi galvu, viņa vienā paņēmienā izdzēra.
— Pirmīt tā pārbijos… Biju aizmigusi, un tad pēkšņi šī trauksme . ..
— Nav ko bīties, bērniņ. Pārmeklēs kuģi — un viss.
— Kajītes arī?
— Kajītes? Tā tik vēl trūktu! — Kviesis pasmīnēja. — Mēs taču nevedam angļu aģentus … Pārbaudīs kravu un pašķirs ceļu. Ieročus netransportējam, uz angļu koloniju nebraucam. Tīra manta šodien dod vislielāko peļņu. Jums, Pārup, nenāksies nožēlot kapitāla ieguldījumu.
— Peļņa? — Pārups atmeta ar roku. — Pret vienu jūsu cirtu, Alīses jaunkundz .. .
Kviesis apmierināti smaidīja. Dzīvē mīlestība nav galvenais. Tā var izgaist tikpat ātri, kā radusies. Tai nav paliekošas vērtības. Laulībai jābalstās uz paliekošām vērtībām. Paliekoša vērtība ir nekustamam īpašumam, Pārupa namiem. Bet kas vainas, ja Pārups turklāt vēl mīl Alīsi? Kviesim tas patika. Viņš arī mīlēja Alisi. Viņš nebija savtīgs cilvēks. Viņš allaž centās noslēgt veikalus, kas izdevīgi arī partneriem. Šis brauciens bija izdevīgs visiem. Alīse dabūs mīlošu vīru. Pārups dabūs sievu, ar kuru nav kauns rādīties jebkurā sabiedrībā. Jaunu, skaistu, smalki audzinātu, izglītotu. Un sievastēvu, kas neaizmirst savu bērnu labumu. Viņa rokās Pārupa nami dos ienākumus ne tikai no īres maksām. Tie palīdzēs vairot ģimenes pamatkapitālu." Šis brauciens vien to divkāršos, jo šoreiz «Tobago» neved svešas firmas kravu. Katra konservu kārba, katra sērkociņu kastīte, katra ola pieder viņam! Tajās ieguldīta visa viņa brīvā nauda līdz pēdējam santīmam.