Un arī viss, ko Pār- upam izdevies izspiest no bankas pret trim hipotēkām. Jau Santaringā viņi būs krietni nopelnījuši — kara laikā cenas uztūkst ar katru dienu, mīnu riskam tagad pievienojās arī uzvija par zemūdeņu blokādes pārraušanu. Bet Rīgā viņi atvedīs pilnas tilpnes cukura. Šai deficīta precei noņēmēju netrūks. Jāmēģina tikai atgriezties uz ievārījuma sezonu, tad varēs stādīt savus noteikumus. Par iepirkšanas noteikumiem Santaringā Kviesis nebažījās •— svaiņa plantācijās cukurniedru bija atliku likām. Svainis bija patriots. Divas reizes nedēļā viņš brauca uz Santaringu un pildīja tur Latvijas konsula pienākumus. Bez tam svainim bija arī stipras ģimenes jūtas. Viņš mācēs novērtēt, ka vienīgās māsas meita mērojusi tālo un bīstamo ceļu, lai iepazīstinātu tēvoci ar savu nākamo vīru. Kā patriots un mīlošs tēvocis, svainis neatteiksies pārdot cukuru par pašizmaksas cenu. Pietika pareizināt šo cenu starpību ar kuģa desmit- tūkstoš kravas tonnām, lai secinātu, ka dzīve ir skaista. Un nākotne vēl skaistāka. Kviesis apmierināti smaidīja.
Smaidu nespēja nodzēst arī vācu kapteiņleitnanta ienākšana. Smaids vienmēr veicina labas attiecības. Pie apaļa galda ved tikai draudzīgas sarunas, torpēdas izšauj pa gabalu.
Pasmaidīja arī kapteiņleitnants. Salonā viņš negaidot no barga, nepieejama karavīra pārvērtās labi audzinātā cilvēkā. Pagājis garām Kviesim, kas bija piecēlies kājās, kapteiņleitnants vispirms noliecās pār Alīses roku:
— Kāds priecīgs pārsteigums! Jau vairāk nekā mēnesi neesmu redzējis nevienu daiļā dzimuma pārstāvi.
— Tā ir mana meita, — pasteidzās iepazīstināt Kviesis, kas tīri pieklājīgi runāja vāciski. — Atļausiet iepazīstināt arī ar viņas līgavaini…
Bet Kviesim nenācās minēt virsniekam Ilgmara vārdu.
— Pārup!
— Fon Rīgner!
Pārups bija daudz dzēris. Viņš sirsnīgi kratīja kapteiņleitnanta roku. Tik ilgi, ka pašam sagriezās galva. Grīļodamies viņš aizvilka savu paziņu salona attālākajā stūrī.