—   Kā redzat, pasaule ir šaura, — Rīgners bez grū­tībām pārgāja uz latviešu valodu. — Jūs laikam gan ne­domājāt, ka tik drīz atkal satiksimies, pie tam mainītās lomās …

—   Es pildīju savu pienākumu… Tāpat kā jūs tagad, — Pārups prātīgi teica. Viņa galva panesa vai­rāk nekā kājas.

—   Jūs toreiz uzvedāties kā džentlmenis pret džentl­meni, — Rīgners teica. — Un kā tādam man jārevanšē­jas. Jums labāk neatgriezties Latvijā, vismaz pagaidām. Padzīvojiet ārzemēs kādu gadu un nenokariet degunu. Nekas nav mūžīgs. Skaidrs?!

—  Te būs dokumentācija, — kapteinis Vilsons vēsi paziņoja.

—   Iebaudiet ar mums kādu glāzi, fon Rīgnera kungs, — Kviesis piedāvāja.

—  Ar vislielāko prieku! Uz jūsu daiļās meitas laimi! — Rīgners sasita papēžus.

—   Par Vāciju, kurai ir tik bruņnieciski karotāji, par jūsu uzvaru! — Kviesis atbildēja un augsti pacēla smailo kristālā kausu.

Pārups neuzsauca tostu. Pat nedzēra. Tikai stīvi rau­dzījās glāzītē. Likās, viņš tūlīt pakritīs un aizmigs.

Nākamā znota netaktiskā uzvedība varēja apvainot vācieti. Kviesis centās novērst Rīgnera uzmanību:

—  Vēl vienu uz otru kāju, fon Rīgnera kungs?

—  Labprāt! Es ierosinu iedzert uz… — kapteiņ­leitnants iesāka. Apklusa un pavērās durvīs, pa kurām vācu jūrnieka automats iebīdīja Cepurīti. — Kas ir, Nolte?

—   Noķērām šo vīru skrūves tunelī, kapteiņleitnanta kungs, — jūrnieks ziņoja. — Viņš lūkoja noslēpt kādu krūku.

—   Tas ir mans motorists Cepurītis, — Kviesis teica.

—   Kas bija tajā krūkā? — Rīgners jautāja.

Tukša, kapteiņleitnanta kungs. Tieši tas šķita aiz­domīgi.

—   Muļķības, — Kviesis pasmīnēja. — Bet kā jūs pēkšņi gadījāties lejā, Cepurīt? Man mēģināja iestāstīt, ka jūs esot slims, pat nespējot piecelties no kojas .. .

—   Pats nezinu, Kvieša kungs … Kad man uznāk ma­lārijas lēkme, es par sevi vairs neatbildu . . . Laikam sa­gribējās dzert, paķēru krūku un skrēju pēc ūdens… Bet kāpēc tieši uz tuneli, to pie labākās gribas nepa­teikšu …