—   Laikam cerējāt, ka mūsu draugam Svadrupam tur noslēpta muciņa alus, atzīstieties, — smējās Pārups.

Tas bija joks viņa gaumē. Bet Alīsei izlikās, ka Pār- upa smiekliem ir nedabiski stiklaina pieskaņa.

—   Nezinu, — Cepurītis runāja ar grūtībām. — Ja vairs neesmu vajadzīgs … Es tikko turos uz kājām …

—   Varat iet, — Rīgners sacīja, tad uzsauca savam matrozim: — Kuģa pārmeklēšanu izbeigt! Visiem atgriez­ties uz zemūdenes!

—   Klausos, kapteiņleitnanta kungs.

Kad durvis aizvērās, Rīgners atkal kļuva omulīgs.

—   Ja jums nav iebildumu, es vēl mazliet pakavē­šos .. . Tik reti gadās senu draugu pulciņā sēdēt pie galda ar baltu segu un kristālā traukiem, patērzēt un aiz­mirst kara bardzību. Vai varat mani saprast, cienītā jaunkundz?

Alīse neatbildēja. Viņa pat lāgā nebija sadzirdējusi jautājumu. Viņa domāja par cilvēku, kas ieslēgts kajītē. Beidzot Alīse sāka nojaust, kāpēc tas izlīdis no savas paslēptuves un ieskrējis pie viņas. Lai izvairītos no sa­stapšanās ar hitleriešiem! Cik labi, ka viņa to nav izrai­dījusi!

—   Starp citu, Kvieša kungs, lieku lielas cerības uz jūsu draudzīgo atbalstu. Ja jūs man izpalīdzētu ar pro­duktiem … — pamanījis Kvieša vaibstienu, Rīgners pa­smaidīja: — O nē, tas nav ultimāts! Ar ienaidnieku viena valoda, ar draugiem — gluži cita. Par visu tiks samak­sāts, pie tam angļu mārciņās. Pirms nolaidām dibenā «Kentas hercogieni», pievācām kuģa kasi. . .

—  Varu piedāvāt konservus, augstākā labuma Rīgas šprotes un ķilavas, arī dzeramas olas.

Tik bagāts gan neesmu, lai tērētu dārgās mārci­ņas par konserviem. Man vajadzīga svaiga gaļa, saknes, maize … Par olām paldies, mani puiši godam nopelnī­juši garšīgu omleti.

—   Fon Rīgnera kungs, neprasiet neiespējamo, Kviesis protestēja. — Kuģa krava ir jūsu rīcībā, lūdzu! Bet pārdot produktus no komandas virtuves …