— Antonam jau patīk uzupurēties, — Kurts pasmaidīja. — Kāpēc tu gribi viņam liegt šo prieku?
— Jūs mani mūžīgi apceļat… Uz vecās «Krimuldas» es gan viens netiku galā, bet šeit, ar to jauno motoru ..
Vai mēs spēlējam vai klausāmies lekciju? — Galenieks viņu pārtrauca. — Kam jādala?
Antons paķēra kārtis. Ieskatījies savējās, Kurts grīni saviebās un nometa uz galda:
— Garām.
Pat nepacēlis pēdējās divās kārtis, Galenieks paziņoja:
— Nu, tad nodzersim tai vecenei to būdu, — zole!
Atsprāga durvis.
— Vācu zemūdene! Visi pie glabšanas laivām! — sauca Zigis.
Puika centās to izkliegt braši, kā jau jūrniekam pie- •dienas, tomēr balss lūza un nodeva viņu.
Antons grasījās pielēkt kājās. Galenieka dusmīgais skatiens it kā piekala viņu pie vietas.
— Ko tu bļauj, puika?! — Galenieks paķēra kafijas kannu un atvēzējās pret Zigi. — Pa burbuli taču vēl neejam.
— Kas var zināt, — Augusts nolēca no kojas. Viņš izskatījās priecīgi uzbudināts. — Un ko, ja mums tajās kastēs nevis olas, bet granātas?
— Es tavu nolādēto romānu tūlīt apliešu ar benzīnu un iemetīšu jūrā! -— nolamājās bocmanis, bet pats manījās uz durvīm.
Atskanēja trauksmes sirēna. Gari stieptais kauciens iespiedās katrā kaktā, lika vibrēt sienām un priekšmetiem
tu nedusmo, Galeniek, es jau neesmu vainīgs, — Antons uzģērba glābšanas jostu.
Vīri izsteidzās ārā.
— Ļurbu bikse, visu spēli izpurgāja, — nomurmināja Galenieks.
Viņš negribīgi piecēlās. Sameklēja lapiņu, uz kuras atzīmēti vinnesti un zaudējumi, iebāza kabatā. Tad sekoja biedriem.
Trauksmes sirēna aprāvās ar žēlu vaidienu. Iestājās klusums. Smags, mokošs. Un tajā kā sauciens pēc palīdzības iekrita Cepurīša vārgie čuksti:
— Jāiet.. . cilvēks … Nedrīkst pamest cilvēku! …
Neviens viņu nedzirdēja.