Slimo Cepurīti pirmais atcerējās Antons. Satrauktajā, bālajā sejā vasaras raibumi gailēja kā avāriju vēstošas signālspuldzes. Antonam šķita, ka «Tobago» mirkļi skaitīti. Un tieši bailes no bojā ejas lika atcerēties pamesto biedru.
Kas būtu domājis, ka pēc piecu dienu nepārtrauktas svīšanas un drudža lēkmēm Cepurītis vēl tik smags?! Un kur neparocīgs ar saviem platajiem kauliem un prāvo- augumu! Vienam te netikt galā — nevar taču stiept dzīvu cilvēku kā maisu ar kauliem … Bet, kad uz kāpnēm atskanēja soļi, noklaudzēja durvis, Antons sastinga.
— Ko tu šeit tik ilgi tielējies, aitas galva!
Telpā stāvēja Galenieks, nevis vācietis ar mašīnpistoli. Un Antonam likās, ka tagad pietiktu spēka arī bez palīdzības uznest Cepurīti uz klāja.
«Ja gribat tikt vaļā no savas malārijas, pārmainiet gaisu,» slimo kases ārsts teica Cepurītim. «Es jūsu vietā apmestos uz dzīvi Siguldā.»
Ārsta vietā Cepurītis būtu daudz ko darījis — apmeties Siguldā, neļāvis meitai strādāt naktslokālā. Bet Cepurītis nebija ārsts, no viņa motorista algas pārtika četri cilvēki. Cepurītis pateicās par padomu un atgriezās uz kuģa.
Zināma taisnība ārstam bija — svaigajā, naksnīgajā gaisā Cepurītis atguva samaņu. Kā no dzelmes izvilkts slīcējs viņš dziļi ieelpoja. Tad atvēra acis. Bija izzudusf plēve, kas neļāva smadzenēm uztvert ārējos iespaidus.
Cepurītis atbalstījās uz elkoņiem. Viņa redzes loks paplašinājās. Tajā iekļuva zemūdene, kas patlaban izmirkšķināja kādu pavēli. Jūrnieki, apkārušies ar korķa vestēm, no glābšanas laivas aizvēņa vēroja zemūdenes tuvošanos.
— Viņi nāks klāt, — sacīja bocmanis. — Liek nolaist trapu pie kreisā borta, — viņš burtoja tālāk.
— Laikam atcerējušies Latvijā atstāt© tautieti, — tā, protams, bija Galenieka balss. — Tev, Kurt, atliek tikai kāpt pāri un tiešā ceļā uz fāterlandi.
Matrozis neatbildēja. Viņš vienkārši nezināja, ko atbildēt. Galīgo atbildi palika parādā arī pats sev, kad mēģināja izprast, kura ir viņa — Kurta Landmaņa īsta dzimtene.