Viņš atgriezās ar izvārīto gaļu, kuras kairā smarža tā uzbudināja mani, ka tūlīt aizmirsu zvēra sacelto troksni.

Pārmaiņus gulēdams un ēzdams, es tādā mērā atlabu, ka otra diena varēju uzcelties no kojas. Pie- gāju pie iluminatora un redzēju zaļus viļņus, kas it ka ineģinaja tikt mums līdzi. Nospriedu, ka šoneris brauc pa vējam. Kamēr stāvēju, Montgomerijs — tā sauca dzeltenmati — atkal ienāca kajītē, un es palūdzu viņam kādus apģērba gabalus. Viņš iedeva kaut ko no' savām rupja audekla drēbēm, jo tās, ko biju val­kājis laivā, esot, kā viņš teica, pārmestas pār bortu. Dabūtās drēbes man nepiegulēja, tāpēc ka viņš bija liels un garkaulains.

Starp citu, viņš pastāstīja, ka pats kapteinis savā kajītē esot pilns kā mākonis. Saņemdams drēbes, es sāku Montgomeriju iztaujāt par kuģa ceļa mērķi. Viņš sacīja, ka šoneris braucot uz Havaju, bet pats izkāp­šot agrāk.

—   Kur? — es jautāju.

—  Kādā salā … Tur es dzīvoju. Cik man zināms, tai nav nosaukuma. _

Viņš pavērās manī, pie tam atkāra apakšlūpu un pēkšņi izskatījās pēc tāda, kas tēlo nejēgu, un man ienāca prātā, ka viņš vēlas izvairīties no maniem jau­tājumiem. Es biju tik smalkjūtīgs, ka nevaicāju neko vairāk.

III

SAVĀDĀ SEJA

Mēs izgājām no kajītes un ieraudzījām mūsu ceļā kādu cilvēku.