Pagriezis mums muguru, viņš stāvēja uz trapa, cieši skatīdamies pār lūkas komingu. Cik va­rēju redzēt, tas bija ķēmīgs cilvēks, zems, drukns un neveikls, ar līku muguru, spalvainu kaklu un plecos iegrimušu galvu. Viņš bija ģērbies tumšzila serža drē­bēs, un viņa melnie mati šķita neparasti biezi un rupji. Es dzirdēju nikni iekaucamies suņus, un tūlīt viņš at­rāvās atpakaļ, skardams manu roku, ko biju pastiepis, lai viņu atvairītu. Viņš pagriezās ar dzīvnieka ašumu.

Pazibēja melna seja, kas nezin kāpēc dziļi satrauca mani. Tā bija ārkārtīgi nejauka. Uz priekšu izvirzītā daļa neskaidri atgādināja purnu, un milzīgā pusatvērtā mute rādīja baltus zobus — tik lielus, kādus vēl nekad nebiju redzējis cilvēka mutē. Viņa acis bija pieplū­dušas asinīm, gaišbrūnās zīlītes iekļāva tieviņš, balts riņķītis. Viņa seja dīvaini kaita uzbudinājumā.

—   Kad tevi piķis! — Montgomerijs iesaucās. — Velna milti, kāpēc tu nekusties nost no ceļa?

Cilvēks ar melno seju atsprāga sānis, neteikdams ne vārda.

Es devos augšup pa trapu, instinktīvi paturēdams viņu acīs. Montgomerijs vēl brīdi palika apakšā.

—   Zini, tev nekas nav te meklējams, — viņš lēni teica. — Tava vieta ir priekšgalā.

Cilvēks ar melno seju sarāvās.

—   Viņi. .. negrib mani priekšgalā.