Viņš runāja gausi, ar savādu balss piesmakumu.

—   Negrib tevi priekšgalā! — Montgomerijs atņēma draudīgā balsī. — Bet es lieku tev iet.

Viņš dzīrās sacīt vēl ko, bet piepeši uzlūkoja mani un devās augšup pa trapu man līdzi.

Pa pusei izkāpis no lūkas, es apstājos un atskatī­jos, vēl nevarēdams nobrīnīties par šī melnsejīgā radī­juma grotesko kroplību. Nekad agrāk nebiju redzējis tādu riebīgu un neparastu seju, un tomēr — ja vien šī pretruna ticama — tanī pašā laikā es dīvaini ap­jautu, ka esmu jau sastapies taisni ar tiem vaibstiem un kustībām, kas tagad pārsteidza mani. Vēlāk iedo­mājos, ka droši vien redzēju viņu, kad mani uzcēla uz kuģa, un tomēr es joprojām nomanīju, ka esmu viņu pazinis- iepriekš. Taču nespēju aptvert, kā var aizmirst, kādos apstākļos gadījies uzlūkot tik sa­vādu seju.

Kad arī Montgomerijs devās augšup pa trapu, mana uzmanība atslāba, un es pagriezos un pārlaidu skatienu pār mazā šonera līdzeno klāju. Dzirdētie trokšņi mani jau bija pa pusei sagatavojuši tam, ko tagad redzēju. Katrā ziņā es pirmo reizi skatīju tik netīru klāju. Tas bija piemētāts apgrauztiem burkā­niem, kaut kādām zaļām driskām un neaprakstāmi pie­mēslots. Pie grotmasta bija piesieti ķēdēs vairāki pe­lēki briežu suņi, kas saka riet un klupt uz mani; pie bezanmasta milzīga puma iesprostota mazā dzelzs krātiņā, tik šaurā, ka tā nevareja ne apgriezties. Tā­lāk, labajā pusē pie falšborta, atradās daži lieli būri ar daudziem trušiem, un kuģa priekšgalā vientulīga lama bija iespiesta krātiņā, pareizāk — kastē. Suņiem bija uzlikti siksnu uzpurņi. Uz klāja neredzēja nevienu citu cilvēku kā tikai klusu, kalsenu jūrnieku pie stū­res rata.