Netīrie un ielāpumainie spenkeri bija piepūtušies vējā, un mazais kuģis šķita braucam ar pilnām burām. Debess bija skaidra, saule laidās uz vakara pusi; gari viļņi, kam vējš uzlicis putu cepures, traucas mums līdzi. Mēs aizgājām garām stūrmanim līdz pūpes mar­gām un redzējām putojošu ķīļūdeni, kur lēkāja un plīsa burzguļi. Es pagriezos un pārlūkoju nepievilcīgo kuģi visā garumā.

—   Vai tas ir zvēru dārzs okeāna? — es jautaju.

—   Tā izskatās, — Montgomerijs atbildēja.

—  Kādam nolūkam šie dzīvnieki? Prece, reti eksemplāri? Vai kapteinis domā tos pārdot kaut kur Dienvidjūrā?

—  Tā jau izskatās, — Montgomerijs noteica un atkal pagriezās pret ķljūdeni.

Piepeši mēs izdzirdējām bļāvienu un veselu birumu nešpetnu lamu vārdu no trapa lūkas, un ķēmīgais cil­vēks ar melno seju steidzīgi uztrausās augšā. Viņam pa pēdām sekoja smagnējs rudmatains vīrs baltu ce­puri galvā. Ieraugot melnsejīgo, briežu suņi, kas visi jau bija piekusuši riet uz mani, neganti saniknojās, sāka gaudot un raustīt savas ķēdes. Nejaucēns sabijās no tiem un apstājās, tā ka rudmatis viņam tika klāt un nežēlīgi iezvēla starp lāpstiņām.