Nabags nokrita kā apdullināts vērsis un valstījās netīrumos starp satra­cinātajiem suņiem. Viņam par laimi, tiem bija uzlikti uzpurņi. Rudmatis norēcās kā uzvarētājs, viņš ļogā- jās un, manuprāt, taisījās atmuguriski gāzties trapa lūkā vai krist virsū savam upurim.

Ieraudzīdams otro vīru, Montgomerijs stipri sa­trūkās.

—   Beidziet jel! — viņš iesaucās nosodoši.

Daži matroži parādījās uz baka. Gaudodams ne­parastā balsī, melnsejīgais cilvēks vārtījās pa klāju, suņi klupa viņam virsū. Neviens nemēģināja viņam palīdzēt. Dzīvnieki viņu badīja purniem un par vari gribēja saplosīt. Lokanie, pelēkie ķermeņi šaudījās ap neveiklo garšļaukus izstiepušos augumu. Matroži priekšgalā suņus uzmundrināja kliedzieniem, it kā no­tiktu lieliska izprieca. Montgomerijs dusmīgi nosaucās un gariem soļiem devās atpakaļ. Es sekoju viņam.

Nākamajā mirklī melnsejīgais cilvēks uzķepurojās kājās un meimuroja uz priekšu. Viņš atdūrās pret falš- bortu pie galvenajām vantīm, kur arī palika, elsdams un šķielēdams pār plecu uz suņiem. .Rudmatis apmie­rināti nosmējās.

—  Klausieties, kaptein, — šļupstēdams mazliet vai­rāk nekā parasti, Montgomerijs sacīja, pie kam sa­tvēra sarkanmata elkoņus. — To nedrīkst.

Es stāvēju aiz Montgomerija. Kapteinis pagriezās un uzlūkoja viņu stulbām un drūmām piedzēruša cilvēka acīm.