— Ko nedrīkst? — kapteinis nosvepstēja un, brīdi truli vēries Montgomerija sejā, piemetināja: — Nolādētais kaulu zāģeris!
Ar piepešu kustību viņš atbrīvoja rokas, un pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam izdevās iebāzt savas mūsainās dūres sānu kabatās.
— Sis cilvēks ir pasažieris, — Montgomerijs sacīja. — Neaiztieciet viņu, esiet tik labs.
— Ejiet ellē! — kapteinis sparīgi atcirta. Viņš pēkšņi pagriezās un streipuļoja uz borta pusi. — Uz sava kuģa es daru, ko gribu, — viņš piebilda.
Man šķiet, Montgomerijam toreiz vajadzēja viņu likt mierā — tas lops taču bija piedzēries. Tomēr Montgomerijs tikai kļuva mazliet bālāks un, sekodams kapteinim, devās pie falšborta.
— Klausieties, kaptein, — viņš teica. — Pret manu cilvēku nedrīkst slikti izturēties. Uz jūsu kuģa viņš pastāvīgi cieš pārestības.
Kādu brīdi alkohola tvans neļāva kapteinim runāt.
— Nolādētais kaulu zāģeris! — tas bija viss, ko viņš atzina par vajadzīgu pasacīt.
Redzēju, ka Montgomerijs ir viens no tiem, kas ciešas un ciešas, līdz iedegas tādās dusmās, ko nevar vairs apslāpēt, un es arī noskārtu, ka šī ķilda jau briedusi labu laiku.
— Šis cilvēks ir piedzēries, — es iebildu, kaut arī varbūt man neklājās iejaukties strīdā. — Jūs neko ne- panāksit.