Montgomerija atkarenā lūpa nejauki noraustījas.
— Viņš vienmēr piedzēries. Vai domājat, tas attaisno viņa uzbrukumus pasažieriem?
— Mans kuģis, — kapteinis iesāka, ar ļenganu roku pamādams uz krātiņu pusi, — bija tīrs kuģis. Palūkojiet, kāds tas tagad. — Protams, tas nepavisam nebija tīrs. — Komanda, — viņš turpināja, — krietna, cienījama komanda.
— Jūs uzņēmāties vest dzīvniekus.
— Kaut manas acis nekad neskatītu jusu draņķīgo salu! Kāda velna pēc,,* vajadzīgi zvēri tādā salā?
Turklāt jūsu cilvēks.». Man rādījās, ka viņš ir cilvēks. Bet viņš ir plānprātis. Un viņam nav ko meklēt kuģa pakaļgalā. Vai domājat, ka viss šoneris pieder jums?
— Jūsu matroži sāka šim nabaga nejaucēnam darīt pāri, kolīdz viņš uzkāpa uz kuģa.
— Jā, viņš ir nejauks — nejauks kā velns. Mani ļaudis nevar viņu ciest. Es nevaru viņu ciest. Neviens no mums nevar viņu ciest. Jūs pats arī ne.
Montgomerijs novērsās.
— Lai būtu kā būdams, ļaujiet šim cilvēkam mieru, — viņš sacīja, klanīdams galvu.
Bet kapteinis tagad gribēja ķildoties. Viņš pacēla balsi.
— Ziniet, ja viņš vēl līdīs uz šo galu, es izgāzīšu viņam iekšas. Izķidāšu kā nabagu! Jūs nebūsit tas, kas mani mācīs, ko drīkstu darīt. Ziniet, es esmu šī kuģa kapteinis — kapteinis un īpašnieks. Ziniet, es te esmu noteicējs — man tiesa un taisnība. Es salīgu aizgādāt līdz Arikai cilvēku un viņa kalpotāju un no turienes abus kopā ar kādiem dzīvniekiem uz salu. Es nekad neesmu līdzis, ka man jāved vājprātīgs velns un dulls kaulu zāģeris, šitāds ..,