Nu, vienalga, kā viņš nosauca Montgomeriju. Es redzēju, ka pēdējais sper soli uz priekšu, un iestājos starpā.
— Viņš ir piedzēries, — es sacīju. Kapteinis vēl neķītrāk palaida muti. — Rimstieties! — es teicu, aši pagriezdamies pret viņu, jo saskatīju draudus Montgomerija bālajā sejā.
Tagad lamu krusa ķēra mani. Es tomēr biju priecīgs, ka pēdējā mirklī novērsu kautiņu, lai arī izpelnījos piedzērušā kapteiņa nelabvēlību. Esmu diezgan bieži nokļuvis ekscentriskā sabiedrībā, taču nedomāju, ka būtu jebkad agrāk dzirdējis tik daudz jēlu vārdu nepārtrauktā straumē plūstam pār viena cilvēka lūpām. Dažus no tiem man grūti nācās panest, kaut gan esmu lēnīgas dabas. Protams, kad teicu kapteinim rimties, es piemirsu, ka esmu vienīgi niecīgs jūrā atrasts cilvēks, kas, palicis bez līdzekļiem, nevar samaksāt par braucienu, tikai nejauši uziets apgādājamais, kurš atkarīgs no kuģinieku devības vai spekulatīvā pasākuma. Uz visu to kapteinis man norādīja gaužām skaidri. Lai nu bija kā būdams, es nepieļāvu cīņu.