—   Vai tā stāsta? — ievaicājās ziņkārais gaskonietis.

—           Jā, protams, ka tā melš, — jātnieks, plecus paraustīdams, atbildēja, — bet mūsu laikos jau izdomā visādas muļķības.

—  O, tātad juras, monsieur, liekas, ka Salseds nepieder hercogam Gīzam? — Brikē, grīni smīnēdams un acis blisinādams, aizrādīja.

—  Es ne vien ticu, bet arī esmu pārliecināts, — jātnieks atbildēja, un kad Roberts Brikē, viņam tuvodamies, zīmīgā kustībā it kā gribēja vaicāt: „Kāpēc jūs esat tik pārliecināts?", viņš piebilda: — Protams, ja Salseds būtu piederējis h e r c o g a m, tad hercogs nebūtu ļāvis no Briseles aizvest uz Parīzi, nemēģinādams savu mīluli atbrīvot.

—  Tas būtu ļoti pārdrošs paņēmiens! — Brikē iebilda: — Jo tas varēja izdoties, vai arī neizdoties. Ja hercogs Gīzs būtu kaut ko mēģinājis darīt, tas varētu apgalvot, ka viņš rīkojies pret Anžū hercogu.

—   Es esmu pārliecināts, ka tas hercogu Gīzu nebūtu atturējis, — jātnieks sausi atteica. — Un tā kā viņš Salsedu neaizstāv un nemēģina glābt, tad Salseds nepieder pie viņa ļaudīm.

—  Piedodiet manu ietiepību, — Brikē turpināja, — liekas, ka Salseds ir atzinies.

—   Kam?

—  Tiesnešiem.

—  Tiesnešiem nu gan ne, mans kungs, bet uz spīdzināšanas sola.

—   Vai nav vienalga? Apgalvo, ka viņš atzinies. Var jau būt. Bet neviens nevar atkārtot, ko viņš sacījis.