Roberts Brikē uzmanīgi paskatījās uz runātāju. Tas bija gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus vecs vīrs un, liekas, bija vadonis tiem trijiem vai četriem jātniekiem, kas ap to pulcējās.

Roberts Brikē pārbaudē, liekas, bija guvis labus panākumus, jo arī viņš palocījās un atteica:

—           Jā, monsieur, jums taisnība, desmit, divdesmit reizes taisnība. Bet vai es neizlikšos ziņkārīgs, ja iedrošināšos jautāt, kādu iemeslu dēļ bija jāķeras pie šā līdzekļa?

—   Pie velna, — kāds iesaucās, — tiem ir bail, ka neapēd viņu Salsedu!

—   Raganu dzira! Bēdīga ēsma! — atskanēja kāda balss.

Roberts Brikē pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss — izruna norādīja uz gaskonieti —, un ieraudzīja divdesmit, divdesmit piecus gadus vecu vīrieti. Viņam bija kaila galva. Bez šaubām, 'ka cepuri burzmā viņš bija pazaudējis.

Brikē, liekas, bija novērotājs, bet šoreiz viņš nevilcinājās. No gaskonieša viņa skatiens tūlīt atkal pievērsās jātniekam.

—           Stāsta, ka šis Salseds piederot hercogam Gizam, un tad tas nemaz nav peļams saldēdiens, — viņš ierunājās.