—  Jūs man vēlreiz piedodiet, — Roberts Brikē aizrādīja, — atkārto gan, un visai noteikti.

—  Un ko viņš ir teicis? Pastāstiet! — jātnieks nepacietīgi jautāja. — Stāstiet, ja jūs tik labi zināt. Kā skan viņa vārdi?

—  Es nevaru apgalvot, ka tie ir tieši viņa vārdi, bet stāsta, ka viņš atzinies — esot rīkojis hercoga Gīza sazvērestību.

—  Pret Francijas karali, bez šaubām. Arvien vecā dziesma!

—  Nevis pret viņa majestāti, Francijas karali, bet pret viņa augstību, Anžū hercogu.

—  Ja viņš tā atzinies…

—  Tad?

—  Tad viņš ir nelietis, — pieri saraucis, atbildēja jātnieks.

—  Bet ja viņš izdarījis to, par ko atzinies, tad viņš ir varonis, — Roberts Brikē klusu piebilda. — O, monsieur, spāņu segli, īkšķu skrūve un šūpoles piespiež godīgus cilvēkus par daudz ko atzīties.

—  Jums taisnība, — jātnieks smagi nopūtās.

—  O! — viņu pārtrauca gaskonietis, kas bija visu noklausījies. — O, spāņu segli, īkšķu skrūve un šūpoles ir nožēlojamas greznumlietas! Ja Salseds atzinies, tad viņš un viņa kungs ir blēži.

—   O-o! — jātnieks kļuva nepacietīgs. — Jūs dziedat pārāk skaļi, gaskonieša kungs!

—  Raganu dzira! Es dziedu tādā balsī, kāda man patīk. Jo ļaunāk tiem, kuriem mana dziedāšana nepatīk.

Jātnieks dusmīgi sakustējās.