—       Mierā! — pavēlēja maiga, bet noteikta balss, kuras īpašnieku Roberts Brikē velti mēģināja ieraudzīt.

Jātnieks pūlējās savaldīties, bet tas viņam neizdevās.

—   Vai jūs pazīstat to, par ko jūs runājat? — viņš jautāja gaskonietim.

—  Vāi es pazīstu Salsedu?

—  Jā.

—   Nepavisam.

—   Un Anžū hercogu?

—   Vēl mazāk.

—   Vai jūs zināt, ka monsieur Salseds ir drošsirdis?

—  Jo labāk, tad viņš varēs drošsirdīgi mirt.

—       Un ka hercogs Gīzs, ja vien vēlas rīkot sazvērestības, pats var to veikt?

—  Raganu dzira, kas man par daļu?

—       Un ka Anžū hercogs, agrākais Alansonas pārvaldnieks, licis nonāvēt katru, kas par viņu interesējās: la Molu, Kokonnu, Busī un citus?

—  To lai zina velna vectēvs!

—  Kā? To lai zina velna vectēvs?

—  Majenvil! Majenvil! — atskanēja tā pati balss.

—       Protams, man taču tas nav jāzina. Elles katli! Es zinu tikai to, ka man šorīt vajadzēja nokļūt Parīzē, bet šā Salseda dēļ man aizslēdza vārtus tieši deguna priekšā. Raganu dzira! Šis Salseds ir lupata, — kā visi citi, kas vainīgi pie vārtu aizslēgšanas.

—       O, tas ir visai spurains gaskonietis un mēs droši vien piedzīvosim kaut ko interesantu, — Brikē nomurmināja.

Bet interesanto, uz ko pilsonis cerēja, nevarēja sagaidīt.

Jātnieks, kuram pēdējo vārdu dēļ seja bija piesarkusi gluži sārta, nolieca galvu, klusēja un norija savas dusmas.